Sākoties sulu sezonai dažādos massmedijos parādās visāda veida sižeti par to kā pareizi jātecina sula. Un gandrīz visos gadījumos kā mantru atkārto „Pēc sulas tecināšanas nedrīkst atstāt urbumu vaļā, tas noteikti jāaiztaisa ar koka tapu.”( Varianti: ar sūnām, ar māliem) Sulas tecēšanas sākumā sula ir dzidra, pēc tam rauga sēnīšu ietekmē pakāpeniski kļūst duļķaina. Pašās sulas tecēšanas beigās saduļķošanu pavada baltu vai mazliet rozā nogulsnējumu un putu veidošanās urbumu kanālos un renītēs. Tas veicina koksnes šķiedru galu, caur kuriem sūcas sula, aizķepēšanu un tecēšanas intensitātes samazināšanos. Bez tam, šajā laikā sāk plaukst lapas un tas samazina iekšējo spiedienu koka stumbrā un sulas tecēšana no cauruma praktiski vairs nenotiek. Neizprotot dabā notiekošos procesus visbiežāk tieši sulas tecēšanas beigās viens otrs nolemj kokam „palīdzēt” aiztapojot caurumu un neļaujot tam „laist burbuļus”. It kā labs nodoms, bet, kā bieži gadās, rezultāts ir gluži pretējs.
Bet nu visu pēc kārtas: Sulu tecināšanā man ir pāri par 65 gadu pieredze. Pieredzē ar mani dalījās mani senči un tāpēc īsi aprakstīšu veco klasisko sulas tecināšanas metodi:
1. Bērza diametrs ne mazāks par 30 cm.
2. Urbja diametrs ne lielāks par 20 mm, ar ļoti asiem asmeņiem. Truli urbji veido plūksnainu cauruma virsmu.
3. Renītes diametrs ~ par 5 mm lielāks par caurumu. Caurumā iestiprināmā daļa ir koniska. Konusa mazākais diametrs ir mazāks par caurumu par 3-4 mm. Konusa garums 4 - 5 cm. Renītes garums ~ 20 – 30 cm. Renīte gatavojama no sausa lapu koka. Koniskajai daļai jābūt rūpīgi apstrādātai un apaļai, pretējā gadījumā renīte blīvi nepiegulēs izurbtajam caurumam un daļa sulas tecēs garām. (Mūslaikos situācijas uzlabošanai var lietot elastīgu santehnikas lenti).
4. Urbuma vieta jāizvēlas pārsvarā slīpuma apakšējā pusē piemērotā augstumā. (Jo augstāk atrodas urbums, jo saldākas sulas, bet to daudzums ir mazāks. Sulas daudzums būs lielāks virs resnām saknēm. Maksimālais sulu daudzums ir urbumiem, vērstiem uz rietumiem, tad uz dienvidiem, pēc tam uz austrumiem. Ziemeļpuse ir vismazāk produktīva.). Urbuma vietā bērza miza uzmanīgi jānolīdzina ar cirvīti vai lielu nazi (diametrā ~ 50 -60 mm). Līdzinot nedrīkst iziet mizas korķa daļai cauri.
5. Jāizurbj 6 ÷ 10 cm dziļu caurumu ar slīpumu uz leju. Caurumu rūpīgi jāiztīra no skaidām.
6. Jāievieto caurumā renīte un, vislabāk ar koka āmuru vai vālīti, viegli jāiesit to iekšā līdz atdurei. Ja viss ir izdarīts pareizi, sula tecēs ārā tikai pa renīti un nesūksies garām.
Tagad par „speciālistu” tik iecienītajiem un neatlaidīgajiem ieteikumiem pārtraucot tecināt sulu aiztapot caurumu. Tādā veidā, kā tas tiek pasniegts, šis ieteikums ir ne tikai absolūti absurds, bet arī kokam kaitīgs, jo • reāli kā tapu bieži vien izvēlās kaut ko, kas pa rokai gadās, pat iepuvis zara gals, un nekādas runas par tapas sterilitāti nevar būt pat tādā gadījumā, ja tapa izgatavota no tīri svaigas koka vasas, kuras izgatavošanas procesā mēs to jau pagūsim inficēt; • koks kā jebkurš dzīvs organisms cenšas ievainojumus un brūces sadziedēt un ievainojumam pāri uzaudzēt jaunus audus (mizu) un pēc tam arī koksnes gadskārtas slāņus. Tas ir iespējams tikai tad, ja nav traucējumu kambija kārtas līmenī. Tas nozīmē, ka, ja mēs pat absolūti sterilu tapu iedzenam caurumā, tad tai jābeidzas tieši kambija līmenī. Man nav gadījies daudzajos ieteikumos atrast šo būtisko momentu; • sulai ir antiseptiskas īpašības. Pēc lapu saplaukšanas sulas tecēšana apstājas, bet ne pilnīgi. Ja caurums ir atvērts, tad no uz cauruma sienām nokļuvušās sulas iztvaiko ūdens, bet atlikusi daļa pārklāj cauruma sienas ar melnas krāsas antiseptisku slāni. Koksne apkārt caurumam kļūst blīvāka un sausāka (radiālā virzienā apmēram līdz 1 - 2 cm) un maina krāsu, kļūstot brūngansarkana (uz augšu no cauruma krāsas izmaiņas var būt pat līdz 1 metram). Šīs izmaiņas saistītas ar šūnu nekrobiotiskām bioķīmiskām izmaiņām, kurām ir aizsargraksturs. Vēlāk urbuma kanāla sienas tiek pārklātas ar brūces korķi un citiem segaudiem, kuri pārklāj arī urbuma kanāla ieejas caurumu. Tādējādi kokam nodarītais bojājums tiek it kā ievietots slēgtā kapsulā, kurai nav piekļuves no āra. Aiztapotā un inficētā caurumā melnā aizsargslāņa rašanās ir apgrūtināta, toties atvieglota dažādu trupju veidošanās.
Urbuma kanālā stingri iedzītā tapa traucē ievainojuma korķa veidošanos, bet ārā palikusi tapas daļa neļauj kokam aizaudzēt caurumu, tādā veidā ar katru gadu urbuma kanālu pataisot garāku.
Nevienā nopietnā zinātniskā rakstā netiek piedāvāts kokos izurbtos caurumus aizbāzt ar ko pagadās. Rekomendācijas ir pavisam noteiktas – caurumu aizsardzībai jālieto dārza tepe vai arī nav jādara nekas. (Sk., piemēram, grāmatu И.И. Орлов, В.П.Рябчук. Берёзовый сок. М. «Лесная промышленность», 1982, 29. lpp). Ja caurums ir izurbts pareizi, ir iztīrīts no skaidām un tajā nevar sakrāties ūdens, tad koks ātri vien pats tiek ar problēmu galā, gan saviem spēkiem dezinficējot caurumu, gan aizaudzējot to. Sulu tecēšanas laikā tapas var lietot lai uz laiku apturēt to tecēšanu (piemēram, aizbraucot no dārza uz dažām dienām). Sulu tecēšanas laikam beidzoties tapas jāizrauj ārā.
Daži attēli no prakses (bez tapām):
Tikko izurbtais un iztīrītais caurums
Iestiprināta renīte
Caurums pēc diviem gadiem
Caurums pēc trijiem gadiem
Caurums pēc 4 - 5 gadiem
Caurums pēc 5 - 6 gadiem
Caurums pēc 10 gadiem
Caurums pēc 15 gadiem
Urbums garengriezumā pēc 4 gadiem
Urbums garengriezumā pēc 8 gadiem
Urbums garengriezumā pēc ~20 gadiem
Mūsu attīstītu tehnoloģiju laikmetā koka renītes vietā var būt plastmasas, metāla vai kāda cita materiāla caurules. Svarīgi ir tas lai renītes aizvietotāji nebūtu kaitīgi veselībai (nav ieteicamas, piemēram, lietot ne parastā ne cinkotā dzelzs caurules vai traukus), kā arī tas lai mēs, pēc iespējas, nebūtu kaitīgi dabai.
Mums sadzīve arī, diemžēl, gadās sadurt roku vai kāju, bet es neesmu redzējis ka tādā gadījumā kāds mēģinātu ievainojumu „aiztapot” ar koka puļķi vai māla piku. Kāpēc tad tas jādara attiecībā pret koku? Koks arī ir dzīvs!
Lielisks piemērs tam kas notiek, ja akli seko nepārdomātām instrukcijām ir atrodams
http://www.lvm.lv/jaunumi/2840-sacies-klavu-sulu-laiks.
Pirms apmēram 30 gadiem kāds sagribēja sulu un ieurba kokā caurumu. Padzēries iedzina caurumā pamatīgu tapu. Mikroorganismi, no kuriem tapai vajadzētu koku aizsargāt, cik var spriest pēc uzņēmuma, kādu laiku tur jutās tīri labi un ieguva sev dzīves telpu krietni lielāku par cauruma diametru. Pēc kāda laika kokam trupēšanas procesu izdevās apturēt, bet vareno tapu pat 30 gados iekapsulēt apaugot tai apkārt tā arī neizdevās.
DKS "Misas lauki" biedrs doktors Alberts Kristiņš
